Pirmie mēneši bija kā sāpju skola. Nevaru teikt, ka uzreiz sāku plūkt laurus – nē, pavisam otrādi. Es ieliku depozītu, sāku spēlēt ruleti, domādams, ka mana sistēma ar dubultošanu ir neuzvarama. Un tad notika tas, kas notiek ar visiem zaļajiem iesācējiem – es zaudēju. Ne jau visu, bet pietiekami daudz, lai sāktu šaubīties. Bet šaubas ir tas, ko profesionālis nevar atļauties. Tāpēc es atvēru vavada lv vēlreiz, bet šoreiz es rīkojos savādāk. Es sāku pierakstīt katru griezienu, katru likmi, katru emociju. Kļuvu par sava veida spēļu grāmatvedi.

Zini, kas ir visgrūtākais šajā darbā? Ne jau zaudējumi, kaut gan tie arī sāp. Grūtākais ir disciplīna. Kad tu redzi, ka liec uz sarkano un tas uzvar, tev gribas uzreiz likt vēl un vēl, jo šķiet, ka veiksme ir atnākusi ciemos. Bet es jau zinu – veiksme nav nekāda dāma, tā ir kaprīza meitene, kas ātri maina savas domas. Tāpēc es izstrādāju noteikumu: katru dienu spēlēt ne vairāk kā divas stundas, ar skaidriem mērķiem. Piemēram, šodien man jāpalielina bankrolls par 15%. Tiklīdz mērķis sasniegts – es aizveru lapu un dodos darīt citas lietas. Un, jā, arī tad, kad es atveru vavada lv, man galvā ir skaidrs scenārijs – nevis "ko tur laimēšu", bet gan "kādu procentu šodien paņemšu".

Esmu pamanījis, ka lielākā daļa spēlētāju pieļauj vienu un to pašu kļūdu – viņi iet līdzi emocijām. Sāk spēlēt pēc zaudējuma, cerot atgūties. Tas ir ceļš uz bankrotu. Profesionālis zina: zaudējums ir tikai statistiska novirze. Es reiz zaudēju septiņas reizes pēc kārtas blackjackā, bet mana sistēma paredzēja, ka astotajā reizē iespēja uzvarēt ir gandrīz 80%. Un es uzvarēju. Nevis tāpēc, ka man paveicās, bet tāpēc, ka es biju izrēķinājis visu iepriekš. To es mācījos ilgi, un tagad varu droši teikt – kazino ir mana darbavieta, kur es eju katru dienu.

Protams, ir bijuši arī smieklīgi gadījumi. Reiz manā istabā iebrāzās kaķis, uzleca klaviatūrai un uzmeta likmi uz nulli ruletē. Es jau gribēju viņu nosaukt par trakuli, bet zini kas? Nulle uzvarēja! Kopš tā laika man ir mājdzīvnieks, kurš nes veiksmi, lai gan es saprotu, ka tā bija tikai sagadīšanās. Bet stāstu par to draugiem kā joku.

Ir svarīgi saprast, ka šis nav ceļš ikvienam. Man ir draugi, kas mēģināja kopēt manu stilu, bet viņiem nepietika pacietības. Viņi gribēja ātru peļņu un zaudēja visu. Es vienmēr saku: ja tu atver vavada lv ar domu "šodien kļūšu bagāts", tad labāk atver to ar domu "šodien nostrādāšu savu maiņu". Tā ir mentalitāte, kas glābj no vilšanās.

Es tagad pelnu vairāk nekā jebkad birojā. Man nav priekšnieka, man nav grafika, bet man ir atbildība. Patiess profesionālis nekad nespēlē ar pēdējo naudu. Manā kontā vienmēr ir atsevišķs budžets spēlēm un atsevišķs dzīvei. Šī robeža ir svēta. Ja es redzu, ka diena neiet, es mierīgi beidzu. Neviens lielais laimests nav tā vērts, lai zaudētu kontroli.

Reiz es sasniedzu savu personīgo rekordu – divu stundu laikā palielināju depozītu piecas reizes. Bija sajūta, ka esmu uz pasaules virsotnes. Bet es neļāvos eiforijai. Es izņēmu peļņu, nopirku sev ko labu un nākamajā dienā sāku no jauna. Tā ir profesionāļa ikdiena. Ne jau katru dienu ir svētki, bet katrā dienā ir darbs.

Es varu stundām runāt par stratēģijām, par to, kāpēc pokers ir prāta spēle, nevis azarts, un kā rulete ir tikai skaitļu spēle, ja tu prot tos skaitīt. Bet gala ziņa ir vienkārša – kazino ir instruments. Tas var būt āmurs, ar kuru tu uzbūvē māju, vai āmurs, ar kuru tu sadauzi savus pirkstus. Viss atkarīgs no tā, kurš tur to tur.

Šodien, kad es apsēžos pie datora un ielogojos, es jūtos kā savā stihijā. Nav nemiera, nav lieku cerību, ir tikai skaidrs aprēķins un mierīgums. Un zini, kas ir foršākais? Kad pēc veiksmīgas dienas es izslēdzu datoru, aizeju uz virtuvi, uztaisu tēju un pasmaidu par to, ka mana "spēle" ir mana ikdiena. Ne jau es spēlēju ar kazino – kazino spēlē ar mani, bet es zinu noteikumus labāk.

Tāpēc, ja kāds man jautā, vai ir vērts sākt, es atbildu: tikai tad, ja esi gatavs mācīties vairāk nekā spēlēt. Un, protams, nekad neaizmirsti, ka pats svarīgākais ir baudīt procesu, jo nauda nāk un iet, bet prasme paliek uz visiem laikiem. Noslēgumā – katra diena ir jauna iespēja pierādīt sev, ka esmu uz pareizā ceļa. Un tas ir forši.